Markuss Berkmans "Tu būsi tētis" (1)
Ievietoja koko Svētdien, 2012.gada 8. aprīlī, 11:26:34
Šo grāmatiņu man dzimenē uzdāvināja Sieva. Izlasīju jau pirms pāris mēnešiem, bet nebiju aprakstījis. Ir daudz tādu neaprakstītu grāmatu, taču ar šito es gribēju padalīties, jo var jau gadīties, ka kādam noder.
Par ko tad ir grāmata? Grāmata ir par to, kā ir būt un kā tas būs, kad tu kļūsi par tēti. No pirmajām dienām, kad uzzini, ka tava mīļotā ir stāvoklī līdz pat bērna vienam gadiņam. Viņš gan līdz ar to nav aprakstījis grūtāko posmu no 1-18 gadiem, bet jau šis ir ļoti labi.
Grāmata ir ļoti asprātīga un saistoša. Bieži vien var tā kārtīgi pasmieties, taču reizēm man nepatika tās nodaļas, kuras rakstītas caur prizmu "tu patiesībā bērnu negribēji, bet te nu esi iekritis", tomēr visā visumā 250 lappusēs ir ielikts ļoti daudz informācijas, par kuru jāpadomā tiem, kuriem viss vēl priekšā.
Ļoti silti iesaku grāmatu nedot sievietei, kura ir stāvoklī vai arī grib palikt stāvoklī. Viņa noteikti sāks domāt, ka tu domā tieši tā kā ir rakstīts grāmatā un tas nebūt nebūs labi. Ja jau ir viens bērns, tad mierīgi viņa var palasīt, jo tad viņa to visu uztvers kā joku.
Kas tad labs ir pateikts? Tur ir reāli praktiski padomi kā cīnīties ar problēmām, ko gaidīt no mazā pēcnācēja un kā rīkoties dažādās ar to saistītās situācijās. Neizpaliek arī tas, kādi dzemdēšanas veidi ir iespējami un kādus ratus vislabāk izvēlēties, cik slikti, ka mājās ir paklājs un cik labi, ja ir blakām vecmāmiņa. Pastāsta kāda ir bērna pirmā kaka un kāda ir pēdējā kaka un arī to, ka pēc neilgas prakses varēsi nomainīt bērnam autiņus, vienlaicīgi runājot pa telefonu ar draugu un vēl dzerot aliņu (tur bija rakstīts "vīnu").
Lai nedaudz ieskicētu stiliņu, atšķīru randomā jebkuru lapu un izvēlējos īsu atkāpīti par to, ka vajadzētu paņemt uz dzemdībām līdzi videokameru:
Ļoti noderīga [videokamera], tādēļ nenožēlosi, ja paņemsi līdzi. Bet tu nekādā gadījumā nedrīksti (a) izsaukties kaut ko tādu kā "sākam!", (b) palūgt vecmāti pavirzīties sāņus, lai tev pavērtos labāks skats, vai (c) ierosināt atkārtojumu. Piesargies arī no nejaušām šļakatām - tās var sabeigt mehānismu.
Grāmatai dodu 9 kokus no 10 par to, ka tiešām aprakstīti pa lielam visi aspekti, kas varētu būt nozīmīgi. Viena ballīte nost, jo brīžiem nesakrita manas domas ar viņa domām, bet tā jau tāda audzināšanas nianse.
Originālā androīda atjaunošana uz HTC sensation
Ievietoja koko Ceturtdien, 2012.gada 5. aprīlī, 13:37:51
Raksts tīri tehnisks un domāts tiem, kas spējuši norūtot (iegūt administratora tiesības) savu androīdu un pēc tam nesaprot, kāpēc updeiti neliekas virsū, bet par visu pēc kārtas.
Tātad bija man uzlikts CM7, bet tas ir vēl vecais Džindžerbreds, tāpēc nu jau sāka gribēties aiskrīm sendviču. CM komanda strādā labi, bet izskatās, ka manam tālrunim CM9 ar Android 4.x būs pieejams labi ja pēc gada. Izdomāju, ka vajag izmantot iespēju un uzlikt originālo ROM ar Sense 3.6, kas kā updeits atnāk pats.
Vecā ROMa atjaunošana nebija nekas sarežģīts, jo man bija bekaps (jā jā - neesmu īsts vīrs). Atvēru CWM ROM menedžeri un pateicu, lai atjauno veco sistēmu.
Viss notika ļoti smuki un atlika vien atjaunot visas programmas un uzlikt no Titanium Backup visus bekapus datiem (nelieciet bekapus gan datiem gan apiem, jo tad salauzīsiet visu un nāksies rekaveroties vēlreiz).
Nākamais solis - no settingiem atrodam system update un mēģinam updeitoties. Protams, ka nekas nesanāk. Pirmā doma - HTC kaut ko salauzuši, bet nekā. Izrādās, ka rūtošanas laikā uzliktais CWM Recovery traucē updeitoties HTC defaultajai sistēmai. Velns un šaize. Ko nu darīt? Izlasīju pusi interneta, kamēr atradu nelielu pamācību.
Izrādās - jātiek vaļā no Recovery iespējas, kas ir bootloaderī. Kā to izdarīt? Nu itin vienkārši:
- atļauj sistēmai novilkt updeitu, bet pasaki, ka instalēsi vēlāk
- pieslēdz telefonu pie datora un izvelc updeitu ārā (atrodas atmiņas kartē Downloads direktorijā
- atarhivē - tur būs vēl viens arhīvs. Atarhivē arī to.
- Atrodi failus recovery.img un android-info.txt
- Sazipo šos failus un arhīvu nosauc par PG58IMG.zip (citiem tālruņiem nosaukums var atšķirties. Vienmēr būs PG<pirmie divi cipari no modeļa>IMG.zip. To var atrast, atverot android-info.txt)
- Jauniegūto arhīvu ieliekam SD kartē pa taisno (nu /sdcard/)
- Izslēdzam telefonu un slēdzam iekšā recovery konsolē (tas nozīme, ka slēgt iekšā vajag turot power button + volume down button)
- Boot loaderis pats atradīs updeitu, tev tikai jāapstiprina, ka gribi to darīt ar volume up pogu.
- Kad updeits tiek uzlikts, tad bootojamies telefonā un izdzēšam no SD kartes savu PG58IMG.zip failu.
- Updeitojaamies normāli no settingiem un priecājamies par dzīvi.
Patiesībā grasījos jau ICS mest ar roku, bet rekašeka - man joprojām ir rootots tālrunis ar jaunāko pieejamo HTC ROM un pat leimi neiepostēju nevienā forumā savu sāpi :D
P.S. Pamācība vairāk pašam sev, bet varbūt noderēs arī kādam no jums.
Tesa Džeritsena "Mefisto Klubs"
Ievietoja koko Otrdien, 2012.gada 3. aprīlī, 20:32:04
Pirms kāda laika šo grāmatu nopirku Zvaigznes grāmatnīcā uz atlaidēm. Atlaide tiešām bija tik cienījama, ka sapratu - ir jānopērk beidzot kāds misticisma romāns, ko arī izdarīju.
Kaut kad bērnībā lasīju tādu Marijas Barrettas romānu "Eleonora". Toreiz es sapratu, ka, ja grāmatas pirmajā nodaļā ir līķis un sižets jau sākumā ir diezgan spraigs, tad noteikti grāmata būs laba. Un redz, Mefisto Kluba pašā sākumā pirmais līķis - sieviete, kurai atdalīta roka un galva. Ķermeņa daļas katra savā istabā - ķermenis guļamistabā, galva - virtuvē uz grīdas un roka - ēdamistabā šķīvītī (diemžēl roka nebija viņas).
Tā nu es sapratu, ka ir jēga lasīt. Un tā arī darīju, neņemot vērā uz aizmugurējā vāka uzrakstīto brīdinājumu: "nelasīt pirms gulētiešanas", kas atsaucās jautros muļcikos nakts gaitā [lasīt: sapņoju "drausi" skaistus sapņus], bet tas jau tikai no tā, ka kopā bija 10 cilvēku līķi (vardarbīgā nāvē mirušie, jo pašmirušos neskaitam) un 2 suņu līķi (protams, arī vardarbīgi miruši).
Grāmata ir diezgan spraiga. Ir vairākas galvenās personas un ir savīti kopā itkā trīs stāsti, kas beigās savijas vienā. Ir vispasaules ļaunuma iemiesojumi un cilvēki, kas pret to cīnās. Protams, visam pa priekšu ir izmeklētāja ar krampi un līķu sekciju veicēja, kura mīl mācītāju. Nu kas var būt labāks par vairākām neaizsargātām sievietēm? Tieši tā - vēl vairāk neaizsargātu sieviešu un nevienam nezināms ļaunums, kas viņas ik pa laikam panogalina. Protams, bija arī vīrieši, kas centās tās sievietes aizsargāt, bet ne jau vienmēr viņiem tas izdevās... Iespējams, ka pat vispār neizdevās.
Grāmata ļoti primitīvā veidā, bet nedaudz atsita Dena Brauna garadarbus. Tas laikam tāpēc, ka jebkuru simbolismu, kas saistīts ar kaut ko vecāku par 19. gadsimtu, nu jau pieņemts piedēvēt Braunam, bet nav jau tik traki. Šoreiz nekas nebija pārspīlēts un neviens pusbeigts neskraidīja pa Vašingtonu, priecājoties par brīmūrnieku garadarbiem.
Ja godīgi, tad atrisinājums bija diezgan negaidīts. Patiesībā pa pusei negaidīts, jo pusi atminēju, bet otru pusi nē... Un visu grāmatas gaitu manas aizdomas krita uz galīgi citu cilvēku... Tātad - priekš manis bija labi sarakstīts.
Krimiķu faniem varētu patikt. No manas puses būs 9 kokoi no 10. Bet tas laikam tikai tāpēc, ka sen neko tādu nebiju lasījis.
Šērlija Endrūza "Atlantīda - zudušās civilizācijas noslēpumi"
Ievietoja koko Pirmdien, 2012.gada 2. aprīlī, 18:44:14
Tie, kas mani zina, zina arī to, ka es aizraujos ar senajām civilizācijām. Nē, tas nav tādā līmenī, ka es varētu nosaukt konkrētu Acteku priesteri, kas konkrētā vietā, gaisā pacēlis kristāla galvaskausu, būtu no miroņiem atmodinājis briedi visas hipotēzes par to, kurā vietā konkrēti atradusies atlantīda. Es pat neesmu Platona "Kritiju" lasījis, bet ik pa laikam tomēr palasu kaut ko par tiem laikiem, tām zināšanām un notikumiem.
Tā nu es nopirku Jānī Rozē šo grāmatu tīri intereses pēc - ko gan viņa spēs tādu uzrakstīt, ko es vēl neesmu lasījis?
Ziniet, un ir gan uzrakstījusi, bet vai tam ticēt, domājat paši (lielākajai daļai es pats neticu).
Tātad, cik sapratu, tad autore no bērnības jau interesējusies par Atlantīdiešiem (jā - grāmatā viņus nedēvē ne par Atlantiem, ne Atlantiešiem, bet par Atlantīdiešiem), tāpēc vecumdienās nolēmusi visu, ko zina, aprkastīt. Īsumā - viņi bijuši ļoti attīstīta civilizācija (tas rakstīts visur), viņi dzīvojuši saskaņā ar dabu līdz mirklim, kad, līdzīgi kā mūsdienās, materiālais palika svarīgāks par garīgo, viņi piekopa tumšo maģiju, lidoja uz dajebkā (izmantoja levitāciju) un bija pazīstami ar augsti attīstītiem (atom) ieročiem.
Viss jau būtu labi, bet tas kaut kā nelīmējas ar to, ka viņi, būdami tik ļoti attīstīti un gudri, ticēja velnam, upurēšanām un dzīvoja diezgan primitīvu dzīvi, kur laukus neapstrādāja ar smago tehniku, bet... Nebrauca ar metāla kuģiem, bet mazām laiviņām... Un vispār, tur tā pa riktīgam viss arī nebija pateikts - apkārt un riņķī utt.
Ja papēta izmantotos avotus, tad visvairāk autore atsaucas uz ņekiju Edgaru Keisiju, kas nav nekas cits kā medijs. Ja papēta tuvāk, tad izskatās, ka autore ļoti daudz atsaucas uz visādiem medijiem (arī Blavatska pieminēta, kas tik ļoti iecienīta mūsu mīļajam autoram Muldašovam (blogā: te un te)). Es pilnīgi pieļauju, ka savādāk jau nevar šīs grāmatas uzrakstīt, jo reālu faktu ir daudz par maz.
Ja runā par pašu grāmatu, tad tas ir pirmais šāda tipa darbs, ko es lasīju. Ar šāda es domāju tikai to, ka ir strukturizācija un aprakstīts viss smuki pa nodaļām un pat hronoloģiskā secībā. Ja to visu pieņemtu kā faktu, tad mierīgi skolā no šīs grāmatas varētu mācīties vēstures stundās, jo salikums un pieraksta veids ir vienkāršs un labs.
Tā īsti nevarēju izdomāt, kādu tad atzīmi likt, bet nosliecos uz 6.5 kokoi no 10. Struktūra un lasāmība ļoti forša, bet man kaut kā saturs uzticību neviesa. Ja tas būtu nosaukts par fantāzijas lidojumu, tad būtu 9 kokoi :)
Platons "Valsts" (1)
Ievietoja koko Sestdien, 2012.gada 31. martā, 9:43:33
Sen gribēju izlasīt kaut ko jaudīgāku no Platona darbiem, citādi visās grāmatās ir kaut kādas atsauces, bet tā pa riktīgam neesmu lasījis pats neko. Nav jau tā, ka es nenormāli gribēju izlasīt šo dialogu, jo vairāk man gribētos "Tīmaju" un "Kritiju" palasīt, bet nu tā ir sanācis, ka manās rokās nonāca dialogs "Valsts".
Jāatzīst, ka šī ir grāmatas saīsinātā versija - tikai 180 lpp kādu 400 lpp vietā, par ko biju itin priecīgs, jo viena otra dialoga daļa bija diezgan ūdeņaina.
Platons ir aprakstījis "itkā" Sokrata dialogu ar saviem mācekļiem par to, kādai būtu jābūt ideālai valstij, taču zinātnieki domā, ka darbs tapis daudzu gadu laikā un nevarētu būt vienas dienas dialogs.
Ir daudz un dikti daudz salīdzinājumu, no kuriem tiek secināts tas, kādai būtu jābūt gan valsts struktūrai, gan jauniešu audzināšanai, gan valsts pārvaldei un, galvenais, tas, kā cilvēkiem jādzīvo un kā jādomā. Tā teikt - tāds lielais plāns, kā sazombēt cilvēkus, izskalot viņiem smadzenes un lik uzvesties visiem kā vienam lielam veselumam. Augstākā mēra utopija.
Viens otrs apgalvojums bija tā savīts, ka nācās lasīt vairākas reizes, izlaižot liekos vārdus, lai saprastu patieso Sokrata domu. Pamatojuma tam visam, protams, zinātniski nav nekāda - tīri filozofiski uz attiecīgo cilvēku pieredzi balstīti secinājumi. Labākais ir tas, ka cilvēkiem praktiski nebūs brīvās gribas, ja neskaita filozofus, kas valda pār visiem pārējiem un pieņem vienmēr pareizos lēmumus.
Mani fascinēja pāris domas (tas nenozīmē, ka es tām visām piekrītu vai nepiekrītu):
1) Valsts sargiem ēdamā ir tik daudz, cik tiem vajag un ne vairāk. Tā pat viņiem nav zelta un sudraba un citu dārglietu. Viņi dzīvo pašpietiekami un nav alkatīgi - tas palīdzēs gan kopējās kaujās ar citu valsti pret iebrucējiem, jo laupījumu mierīgi varēs atdot citai valsti, tā kā sargiem zeltu nevajag, gan arī tajā ziņā, ka sargi nepaliks izlaidīgi un tādā veidā morāli nesačakarēsies [mans atstāstījums].
2) Sievām un bērniem jābūt kopīgiem. Tā, lai tēvs nezinātu, kurš viņam ir dēls, bet dēls nezinātu, kurš viņam ir tēvs [normāls svingeru klubiņš lielos apjomos - mana piezīme]. Tas palīdzētu jebkuru bērnu novirzīt uz viņam vispiemērotāko darbu, ko nosaka pēc tā, kādas viņam ir intereses, mācoties dažādas zinātnes.
Īstenībā ir baigi daudz labas pērles. Ir jūtams, ka Markss arī ir iespaidojies dažās lietās no Plutona, piemēram, par īpašumu koplietošanu, bet vai tas ir labi?
Visumā grāmata vairāk varētu būt domāta cilvēkiem, kas interesējas par politiku un valsts uzbūvi, bet bail iedomāties, kas notiktu, ja kāds tiešām izdomātu to ieviest dzīvē 1:1, jo tad nāktos iznīcināt visus pieaugušos un sākt no tā, ka programmē bērnus uz "pareizo dzīvesveidu".
Pašā grāmatā visā tās saturā caurstrāvo vispārējs naivisms. Nezinu - varbūt tajos laikos cilvēki bija tādi panaivi, bet dodu 7 kokous no 10 par to, ka bija laba zinātniskās fantastikas literatūra un nekas vairāk. Ja vēl būtu aprakstīti kādi notikumi šajā iespējamajā valstī (kāds paņemtu šito visu par pamatu sci-fi romāniņam), tad nu gan būtu mega interesanti.